Nevienlīdzība samazinās, reģionu salīdzinošā dinamika neskaidra

peteris_strautinsDiskusijas par saimnieciskām un sabiedriskām norisēm Latvijā bieži notiek no faktoloģiskās gravitācijas brīvā vidē. Piemēram, ir populāra tēze – labi, izaugsme ir atsākusies, bet no tās labumu gūst tikai neliela sabiedrības daļa, nevienlīdzība pieaug. Šodien CSP publicētie dati par mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem vēsta pretējo, nevienlīdzība ir samazinājusies. Jāpiebilst, ka šī statistika tiek izziņota ar lielu nokavēšanos, dati ir tikai par 2012.gadu, taču CSP preses relīzē ieskicētie faktori, kas varēja būt bijuši nevienlīdzības samazināšanās iemesls tad, nepārprotami ir turpinājuši darboties pērn un turpinās arī šogad. Vienlaikus jāatzīmē, ka 2012.gadā Latvija joprojām bija nevienlīdzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Lai tā vairs nebūtu, piemēram, ir jāpalīdz rūpniecības uzņēmumiem pārcelties uz reģioniem ar industriālo parku veidošanas palīdzību, jāmaina nodokļu politika.

Tātad, Džini indekss, kas raksturo nevienlīdzību kopumā, 2012.gadā samazinājās no 35.7 līdz 35.3 punktiem, bet attiecība starp bagātāko un nabadzīgāko iedzīvotāju kvintili saruka no 6.5 līdz 6.4 reizēm. Kā norāda CSP, trūcīgākās piektdaļas ienākumi no algota darba pieauga par 11%, krietni straujāk par vidējo. Darba tirgum kļūstot “ciešākam”, visvairāk tiek palīdzēts salīdzinoši mazāk kvalificētajiem cilvēkiem, darba devēji vairs nevar būt tik izvēlīgi. Pēdējās desmitgadēs kopumā nevienlīdzība ASV ir augusi, bet tā samazinājās straujas izaugsmes un zema bezdarba līmeņa periodā, kas bija deviņdesmito gadu 2.puse.

To, ka izaugsme sāk palīdzēt trūcīgākajām mājsaimniecībām, varēja aptuveni nojaust no pārtikas pārdošanas apjomu pieauguma. Krīzes pārvarēšanas ceļa sākumposmā ļoti strauji kāpa ilglietošanas preču pārdošanas apjoms, acīmredzot tāpēc, ka cilvēki, kuru ienākumi nebija īpaši cietuši, atguvās no izbīļa. Vēlāk sāka augt pārtikas tirdzniecība, daļēji tāpēc, ka jostas vaļīgāk, arī vistiešākajā nozīmē, varēja atļauties palaist tie, kuri bija iepriekš spiesti ķerties pie visskarbākajiem taupības pasākumiem. Pērnā gada beigās pārtikas pārdošanas kāpums pat kļuva straujāks nekā nepārtikas, tas liek domāt, ka arī pērn ienākumi turpināja kļūt salīdzinoši vienlīdzīgāki.

Ir kāds stereotips, kuru šodien publicētie dati it kā apstiprina – ka ienākumi Rīgā ir aug straujāk nekā citur. Ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma (SILC) dati vēsta – ja vidēji valstī ienākumi 2012.gadā kāpa par 5.3%, tad Rīgā par 8.7%. Var iedomāties iemeslus, kāpēc tā varētu būt noticis. Galvaspilsētas darba tirgū situācija par labu algota darba veicējiem ir mainījusies daudz straujāk, šeit darba algu palielināšanas spiedienam bija jāparādās vispirms. Tas gan nenozīmē, ka Rīgā attīstība bijusi straujāka, svarīgi ir arī tas, ka šeit bezdarba samazināšanās sākās no zemāka punkta.

Tajā pat laikā dati par iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumiem rāda pretējo, tie ir straujāk kāpuši ārpus galvaspilsētas reģiona. Tieši 2012.gadā tas nebija sevišķi izteikti, tad Lielrīgā (Rīga un Pierīga) IIN ienākumi uz iedzīvotāju auga par 7.5%, bet Kurzemē gandrīz tieši tikpat (7.4%), Zemgalē nedaudz mazāk 7.0%, bet Vidzemē un Latgalē ievērojami vairāk (par 9.7% un 11.5%). Savukārt, aplūkojot ilgāku laika periodu, aina jau kļūst krietni skaidrāka. 2012.gadā pret 2009.gadu IIN uz iedzīvotāju Lielrīgā auga par 15.1%, Zemgalē par 19.4%, Vidzemē 23.5%, Kurzemē par 27.4%, bet Latgalē par 28.2%. Atšķirīgā iedzīvotāju skaita dinamika nedaudz koriģē ainu, bet arī kopējie IIN ieņēmumi galvaspilsētas reģionā 2012.gadā pret 2009.gadu auguši vislēnāk.

Arī versijai par ienākumu izlīdzināšanos valsts teritorijā var atrast loģisku pamatojumu, ja ir vēlēšanās. CSP dati par reģionu kopproduktiem tiek publicēti ar vēl lielāku kavēšanos, šobrīd pieejami par 2011.gadu. Tie parāda kaut ko tādu, ko diezgan viegli varēja nojaust, Latvijas ekonomisko ģeogrāfiju un dažādu nozaru salīdzinošās sekmes nesenā pagātnē. Apstrādes rūpniecība bija galvenais ekonomikas vilcējs atkopšanās sākumposmā un tā ir galvenokārt izvietota ārpus Rīgas, apmēram 2/3, kamēr galvaspilsētas īpatsvars IKP vēl vismaz 2011.gadā pārsniedza ½. Rīgai ļoti labi klājās tūlīt pēc pievienošanās ES, nekustamo īpašumu burbulis taču galvenokārt pūtās šeit. Taču galvaspilsētas daļa kopproduktā no 57.4% 2007.gadā strauji noplaka līdz 50.2% 2011.gadā. Tā kā arī 2012.gadā rūpniecība vēl attīstījās salīdzinoši strauji, tad Rīgas īpatsvars visdrīzāk turpināja samazināties un noslīdēja zem 50%. 2013.gadā ekonomiku turpretim vairāk virzīja tirdzniecība un “intelektuālo” pakalpojumu eksports, kas ir Rīgas specialitāte un tās īpatsvars atkal varētu būt pieaudzis, savukārt 2014.gadā drīzāk varētu būt virzība par labu reģioniem.

Kuriem skaitļiem ticēt vairāk? Datus par IIN ieņēmumiem uz iedzīvotāju reģionos var ietekmēt ēnu ekonomika, ienākumu struktūras izmaiņas (algas/pabalsti) un reģistrētās/faktiskās dzīvesvietas atšķirības. Taču arī uz apsekojumiem balstīti dati nav “tīrs zelts”, kaut mūsu tautas dzīves uztveres īpatnību dēļ. Piemēram, cilvēki var neticēt aptaujas veicēja patiesajiem mērķim un neatklāt pat tos ienākumus, par kuriem samaksājuši nodokļus. Visbeidzot, ir grūti iedomāties jebkādu loģisku skaidrojumu tam, kāpēc iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi Rīgā 2012.gadā pret 2011.gadu it kā ir auguši visstraujāk, bet Pierīgā – vislēnāk, saskaņā ar šodien publicētajiem datiem. Lielākā daļa pierīdznieku dzīvo novados, kur ap puse strādājošo vai vairāk darba gaitās dodas uz galvaspilsētu, tāpēc dinamikai vajadzēja būt diezgan līdzīgai.

Pēteris Strautiņš, “DNB bankas” ekonomikas eksperts

Kategorija: Viedokļi
output_mge5zc

No comments yet.

Leave a Reply